Visi šo notikumi norisinājās vēl deviņdesmitajos gados, kad sabiedrībā valdīja liela neskaidrība, lauksaimniecībā – bardaks, bet darba daudziem cilvēkiem nebija.
Sestdienās un svētdienās Siguldas tirgus pievilināja ne tikai vietējos pilsētas iedzīvotājus, bet arī cilvēkus no apkārtējām saimniecībām un ciemiem. Tirgotāji nesa visu, ko varēja pārdot: dārzeņus, dažādas lietas, gan vecas, gan jaunas.
Tajā dienā arī Viktors ieradās tirgū, lēni staigājot gar tirgotāju rindām un rūpīgi aplūkojot preces un cilvēkus. Viktors bija pievilcīgs vīrietis – augsts, spēcīgas miesasbūves un pašpārliecināts. Viņa brūnās acis nepalika nepamanītas pat precētām sievietēm, un jaunās sievietes viņu iekāroja, bieži apskaužot to, kura kādu dienu kļūs par viņa sievu.
Viktoram jau bija trīsdesmit, taču viņš vēl nebija precējies. Lai gan viņš bija iekārojams, viņam nepiemita vēlme saistīties ar kādu konkrētu sievieti uz ilgāku laiku. Viņš viegli zaudēja interesi, un pēc kāda laika vienmēr devās tālāk. Sievietes viņu bija sabojājušas – viņa izskats un statuss kā lielas saikniecības īpašniekam piesaistīja sievietes kā magnēts.
Lasi arī: Kāpēc visi ir aizmirsuši par savulaik populāro tīrīšanas sistēmu “Lidojošā lēdija”
Viktors apstājās pie medus letes, kur pārdevējs, nepievilcīgs vīrietis, tirgoja medu. Viktors uzdeva jautājumu par liepu medu, uz ko pārdevējs neskaidri atbildēja, ka nezina, no kurienes bites lido. Viktors saprata, ka šis vīrietis nepārdod savu medu, un aizgāja tālāk, neapmierinādams pārdevēju, kurš sāka murmināt zem deguna.
Meitene
Tirgotāju sarunas un pircēju kaulēšanās piepildīja gaisu, tirgus pamazām iztukšojās. Ejot garām kaimiņam Ivaram, Viktors pēkšņi ieraudzīja gaišmatainu meiteni, kas stāvēja blakus viņam. Viņa izskatījās trūcīgi ģērbusies – vecā mētelī, bez cepures, šūpodamās no kājas uz kājas, cenšoties sasildīties. Novembris bija klāt, un gaidāms bija pirmais sniegs. Rudens bija pagājis, un cilvēki sāka gatavoties ziemai, velkot cepures, siltas šalles un virsdrēbes.
Viktors pamanīja, ka uz meitenes letes bija gandrīz jauns sieviešu apģērbs, bet viņa pati bija tērpusies vecās drēbēs, kas šķita neatbilstošas viņas jaunībai un izskatam.
Viktors pievērsās kaimiņam, kurš tirgoja vecu tehniku un rezerves daļas, lai pajautātu par meiteni, kuru iepriekš nebija redzējis. Ivar paskaidroja, ka tā ir Anna no Raganbas saimniecības. Viktoram radās jautājums, kāpēc meitene, pārdodot labas preces, pati ir slikti ģērbusies un izskatās trūcīga. Ivars atbildēja, ka meitenes audžuvecāki piespiež viņu tirgoties, jo viņi pārdod visu no mājām un lielāko daļu naudas iztērē grādīgajiem, atstājot meiteni nabadzībā. Agrāk viņi saņēma aizbildniecības naudu, bet, tā kā tā vairs nav, viņai nākas strādāt tirgū bez citas izvēles.
Sarunas laikā Viktors turpināja skatīties uz sasalušo Annu. Viņš pievērsa uzmanību tam, cik skaista viņa ir, un apsveicinājās, jautājot, kā sokas ar tirdzniecību. Anna atbildēja, ka neko īpaši nepārdod. Viktors izteica līdzjūtību, norādot, ka viņai vajadzētu vismaz cepuri, jo ārā ir auksti. Viņš arī jautāja, vai viņa nav mēģinājusi dabūt darbu vietējā saimniecībā. Anna atzina, ka vairākkārt mēģinājusi iegūt slaucējas darbu saimniecībā, taču viņai teikts, ka vietu nav. Viņa atcerējās, ka to viņai teikusi sieviete ar pārmērīgu kosmētiku, kas atstāja biedējošu iespaidu. Viktors atcerējās šo sievieti, Žannu, personāla virsnieci, kura bija pazīstama ar savu izteikto izskatu un simpātijām pret viņu.
Viktors, pārdomājot sarunu ar Annu, pamanīja, ka viņa ir drosmīga un tieša, un tādi cilvēki spēj sasniegt daudz, ja vien kāds viņus vadītu pareizā virzienā. Viņš piedāvāja, lai Annai pirmdienas rītā ierodas saimniecībā, jo tur noteikti būs darbs. Viņas saimniecība atradās tikai dažu kilometru attālumā, tāpēc viņš ieteica atnest arī dokumentus.
Anna, izbrīnīta par viņa pārliecību, jautāja, kā viņš to zina, it kā pats būtu priekšnieks, un kā viņš zina viņas vārdu. Kad paskatījās uz Ivaru, viņa saprata atbildi. Viktors vienkārši smaidīja un atkārtoja, lai nāk.
Pirmdienas rītā Anna ieradās kolhozā pie personāla darbinieces, kura, izbrīnīta, paziņoja, ka ir atbrīvojusies vieta slaucējai. Anna domāja, ka kāds no darbiniekiem ir aizgājis. Divas stundas vēlāk Viktors parādījās fermā un sveicināja viņu. Anna bija pārsteigta un jautāja, ko viņš tur dara, jo neizskatījās pēc parasta darbinieka. Viņš vienkārši atgādināja, ka bija teicis, ka darbs būs pieejams.
Anna vēl nezināja, ka no rīta Viktors bija pieprasījis personāla vadītājai Žannai pieņemt viņu darbā. Dienas beigās viņa uzzināja, ka Viktors patiesībā ir īpašnieks, un šī atklāsme gandrīz lika viņai apgāzt spaini. Viņa jutās apkaunota, jo bija uzrunājusi viņu kā vienkāršu cilvēku.
Žannas faktors
Kāda slaucēja, vārdā Anja, viņai čukstus paziņoja, ka Žanna jau sen lolo sapņus par Viktoru, vēloties viņu apprecēt un turēt savās rokās. Viņa brīdināja Annu uzmanīties, jo Žanna būtu gatava izdarīt jebko, lai viņu iegūtu. Anna vienaldzīgi atbildēja, ka ieradusies strādāt, nevis meklēt vīru, un turpināja savu darbu ar govīm, liekot malā bažas par Viktoru.
Anna saprata, ka viņai patīk Viktors, un bieži vien bija grūti pretoties šīm sajūtām. Darba dienas beigās, kad tumšais novembra vakars tuvojās, Viktors netraucēja viņu pārāk bieži, jo viņam bija daudz darba saimniecībā. Tomēr reizēm viņš viņu pavadīja un pat piedāvāja aizvest ar savu mašīnu, lai gan Anna vienmēr izkāpa dažas mājas tālāk no savējās, baidoties, ka vecāki viņu pamanīs.
Pēc divām nedēļām Anna saņēma pirmo avansa maksājumu. Atgriežoties mājās, viņa nolēma pusi no naudas atdot saviem audžuvecākiem, bet otru paturēt, lai nopirktu sev nepieciešamās lietas. Taču viņas audžuvecāki, kuri bieži “ierāva”, uzreiz ievēroja naudu. Audžutēvs, ko cilvēki ciematā sauca par “brīvdomātāju”, jo viņš bieži meklēja kādu, kas viņu izklaidētu, sāka dusmīgi runāt, apgalvojot, ka viņa cenšas piesavināties naudu, ko it kā būtu jāatdod par audzināšanu. Viņa māte arī reaģēja ar prieku, lūkojoties uz naudu.
Anna skaidroja, ka tā ir viņas nopelnītā nauda, bet audžutēvs viņu pārtrauca, sakot, ka viņai jau ir jumts virs galvas un maizes gabals, tāpēc vajadzētu būt pateicīgai. Viņš arī paziņoja, ka viņi nolēmuši viņu izprecināt draugam Kolkam. Māte uzreiz piekrita, uzsverot, ka Kolka būtu labs znots, jo viņam ir nauda un savs dzīvoklis.
Aizvainota un dusmīga, Anna devās uz savu istabu, cerot, ka vecāku piedāvājums par laulību ir tikai neizdevies joks. Viņa pieņēma lēmumu vairs nerādīt vecākiem naudu.
Turpmākie notikumi gan visu sagrieza kājām gaisā un notika neiedomājamais…
Šķir otru lapu, lai lasītu tālāk