Mirdza Martinsone ir viena no izcilākajām latviešu aktrisēm, kuru vārds ir zināms visiem – viņa ir atzīta gan par spilgtu kino personību, gan par neatkārtojamu skatuves mākslinieci.
Nesen, piedaloties Latvijas Radio 1 raidījumā “Laikmeta krustpunktā,” viņa dalījās pārdomās par tēmām, kas skar ikvienu no mums.
Mirdza Martinsons dzimusi 1951. gada 16. augustā Rīgā un sākotnēji mācījās Rīgas 7. vidusskolā. Viņas ceļš uz skatuvi sākās Tautas kinoaktieru studijā, kuru viņa absolvēja 1971. gadā. Pēc studiju noslēguma Mirdza Martinsons kļuva par Dailes teātra aktrisi, kur viņas talants uzplauka pilnā mērā.
Neapšaubāmi, Mirdzas Martinsones populārākā loma ir filmā *Mirāža*, kuru uzņēma režisors Aloizs Brenčs, un kas guva plašu atpazīstamību visā Padomju Savienībā.
Papildus lomai *Mirāžā*, Martinsone ir iemīļota arī skatītāju vidū par lomu vienā no pirmajiem latviešu seriāliem – *Sirdsmīļā Monika*, kuru režisēja Aigars Grauba. Šajā komēdijseriālā viņa atveidoja vienu no centrālajiem tēliem, līdzās aktieriem Olgai Dreģei, Jānim Reini un Leonam Krivānam, iegūstot skatītāju mīlestību un pievēršot vēl lielāku uzmanību latviešu televīzijai un kino.
Raidījumā saruna pievēršas “padomju laika” filmām, kas ir neatņemama Mirdzas Martinsones jaunības daļa. Viņa tur nesaskata neko negatīvu, jo šīs lomas bija tālu no politikas – tās attēloja galvenokārt mīlas un ikdienas dzīves stāstus, kas bija tuvi un saprotami skatītājiem.
Aktrise piebilst, ka teātra māksla mūsdienās ir kļuvusi gaistoša, un daudzus savulaik slavenus aktierus cilvēki jau aizmirsuši – vairs neatminas ne Uldi Pūcīti, ne Viju Artmani. Tā vietā šo leģendu mantojumu saglabā filmas, kuras dzīvo mūžīgi un kurās viņu talants un personības atspoguļojas ikvienam, kas tās skatās.
Ņemot vērā pašreizējās asas diskusijas Latvijā par krievu valodas lomu, aktrise uzskata, ka varbūt šobrīd būtu piemēroti nedaudz piebremzēt ar krievu autoru lugu iestudējumiem, taču neuzskata, ka tas būtu jādara uz visiem laikiem.
Viņa atceras gadījumu, kad viņai bija nepieciešams runāt krieviski, bet saprata, ka jau sākusi aizmirst valodu. “Valoda pati par sevi nav nekas slikts, tā ir jāzina,” viņa uzsver, paužot domu, ka valodu zināšanas vienmēr ir vērtība, nevis apdraudējums.
Raidījumā aktrise dalījās pārdomās par to, ka valodas un kultūras zināšanas cilvēku bagātina un palīdz uzturēt saikni ar dažādām paaudzēm un laikmetiem.
