Katram pieaugušajam ir savi aizspriedumi un bailes par nākotni, taču to ietekmē mūsu pasaules uzskats, proti, tas, ko esam redzējuši, augot. Un bieži vien tā ir mūsu vecāku dzīves aina, kuru mēs nevēlamies atkārtot.
Par to, kāpēc mēs nevēlamies dzīvot tādu dzīvi kā mūsu vecāki, stāsta britu psihologs Berijs Kols.
Kāpēc mēs nevēlamies dzīvot tādu dzīvi, kāda ir bijusi mūsu vecākiem
Pirmkārt, tāpēc, ka centieni pēc iespējas vairāk atšķirties no saviem vecākiem ir tieši tas pats, kas pielīdzināšanās viņiem, tikai no citas perspektīvas. Gan viens, gan otrs nozīmē, ka mēs vēl neesam atraduši savu pamatu un veidojam dzīvi, skatoties uz savu vecāku dzīves sistēmu.
Neatkarīgi no tā, vai mēs viņus atdarinām, vai cenšamies rīkoties pretēji, tam nav nozīmes. Jebkurā gadījumā mēs izmantojam viņu pieredzi kā iekšējo atskaites punktu, kā iekšējo atbildības punktu, un tāpēc esam nolemti lielākā vai mazākā mērā atkārtot viņu kļūdas.
Otrkārt, un tas tieši izriet no pirmā, neskatoties uz visiem iespējamiem trūkumiem, vecāku pieredze ir kaut kas mums pazīstams.
Lai arī cik labas nākotnes iespējas solītu jaunās iespējas, tām, tāpat kā nezināmām zemēm, ir daudz potenciālu briesmu.
Lasi vēl: Vienkārši padomi, kā mazgāt melnas drēbes, lai tās nezaudētu krāsu
Treškārt, mūsu psihe ir iekārtota tā, ka, nonākusi traumatiskā situācijā, tā centīsies tajā atgriezties, lai iegūtu beidzot laimīgu rezultātu.
Patiesībā tieši tāpēc no psihoterapijas viedokļa tik svarīgs ir šķiršanās process, kas ir paredzēts, lai atbrīvotu mūs no vecāku attieksmes bagāžas, traumām, kompleksiem, neirozēm utt. Un var ļaut mums apgūt savu.