Ciemata dzīve turpinājās, visi bija aizņemti ar saviem darbiem. Māsiņa Viktorija devās grūtniecības atvaļinājumā, Kristīnei un traktoristam Zigmāram tika plānotas kāzas. Taču lielāko interesi izraisīja Annas un Viktora attiecības, kuras kļuva arvien ciešākas.
Viktors viņu sāka pavadīt katru dienu, par ko baumas izplatījās pa visu ciematu. Viņš rūpējās par Annu, mudinot viņu siltāk ģērbties, un pat nopirka viņai jaunus ziemas zābakus. Viņu attiecības vairs netika slēptas, un par tām runāja visur, izsakot minējumus par to, kā reaģēs Žanna, kura jau sen loloja cerības uz Viktoru.
Ciematā sāka izplatīties baumas par iespējamu skandālu, jo Žanna, kura jau sen sapņoja par Viktoru, varētu nepiekrist zaudēt viņu. Cilvēki ļaunprātīgi sprieda, ka Žanna nepadosies tik viegli un neļaus vienkāršai slaucējai viņu iegūt.
Žannas gājiens
Vienu vakaru, kad Žanna pieķēra Annu vienu, viņa nolēma rīkoties citādi. Ar savu agresiju viņa neko nebija panākusi, tāpēc sāka sarunu. Viņa sarkastiski teica, ka ir dzirdējusi, ka Viktors ved Annu no darba mājās. VIņa it kā netieši izteica mājienu, ka VIktors ir viņas līgavainis un bidlinājis Žannu. Anna pārsteigta jautāja, kad Viktors kļuvis par viņas līgavaini, neticīgi reaģējot uz šo paziņojumu.
Žanna pasmējās, dzirdot Annas izbrīnu, un sacīja, ka Anna ir naiva. Viņa apgalvoja, ka Viktors drīz apprecēs viņu, un teica, ka Viktors tikai atvadās no Annas pirms kāzām. Žanna piebilda, ka Viktors vienmēr atgriežas pie viņas, jo neviens saikniecības īpašnieks negribētu būt kopā ar vienkāršu slaucēju. Anna, sašutusi par šiem vārdiem, atbildēja, ka tas nav taisnība, un ātri aizgāja, kamēr Žanna skaļi smējās viņai pakaļ.
Anna bija dziļi aizskarta no šīs sarunas un, nesaprotot, kā nokļuvusi mājās, ieraudzīja, ka tur valda dzīvespriecīga rosība. Audžuvecāki un Kolka skatījās uz viņu, un Kolka nekaunīgi vēroja Annu no galvas līdz kājām. Tēvs ar lepnumu paziņoja, ka viņa ir Kolkas līgava. Kolka lūdza Annu pievienoties viņiem, bet viņa atteicās pievienoties. Kad tēvs mēģināja piespiest Annu, viņa pretojās, un viņš, negaidot, pacēla roku, izsmejot viņas pretošanos. Anna, ar asarām acīs, nespēja izturēt šo pazemojumu, tāpēc izskrēja no mājas laukā tumsā.
Nākamajā dienā Anna neieradās darbā, un kad viņa arī otrajā dienā neparādījās, Viktors, satraukts par viņas pazušanu, kopā ar iecirkņa likumsargu Liepiņu devās pie viņas vecākiem. Viktors norādīja likumsargam, ka jau sen zināms, ka viņas audžuvecāki ierauj un neļauj Annai normāli dzīvot. Likumsargs attaisnojās, ka nav bijis nevienas oficiālas sūdzības.
Ierodoties pie audžuvecākiem, viņi saprata, ka viņi nezina, kur Anna varētu būt, taču kaimiņš Ivars viņiem pastāstīja, ka dzirdējis runas, ka kaimiņu ciemā pie vecmāmiņas Demidas esot sasirgusi meitene. Viktors un Liepiņš steidzās uz turieni, Viktoram sirds nemierīgi dauzījās, jo viņš baidījās, ka tā varbūt nav Anna.
Nonākot pie Demidas, vecmāmiņa viņiem jautāja, vai viņi meklē kādu, un, ieraugot Liepiņu, atcerējās, ka meitene miegā bija pieminējusi kādu Viktoru. Vecmāmiņa viltīgi pasmaidīja, kad saprata, ka viņi meklē Annu.
Demida, viltīgi pasmaidot, jautāja, vai kāds no viņiem šeit ir Viktors. Kad viņa sapfrata situāciju, atļāva viņiem ienākt mājā. Ieejot aiz aizkara, Viktors beidzot ieraudzīja Annu, un atviegloti atvilka elpu, saprotot, ka viņa ir atrasta un drošībā. Anna nedaudz pasmaidīja, redzot viņu.
Demida, vērojot šo ainu, aizkustināta noslaucīja acis ar kabatlakatiņu. Viņa bija piedzīvojusi daudz savā dzīvē, un sirds viņai teica, ka Viktors un Anna ir lemti viens otram. Viņa sajuta, ka laimīgas kāzas varētu būt tepat aiz stūra, jo abi jaunie cilvēki skatījās viens uz otru ar acīm, kurās bija redzama vēlme pēc kopīgas nākotnes, pat ja ceļš uz laimi nebūs viegls.