Nozīme bija arī tam, kā šajā dienā uzvedās dzīvnieki. Latvieši vēroja dzīvnieku uzvedību, īpaši putnu un meža zvēru. Ja novembra vidū putni lielos baros migrēja prom un vāveres aktīvi sāka vākt sev barību, bija skaidrs, ka ziemā būs pamatīgs sals, turklāt tā būs gara. Tas nozīmēja to, ka dzīvnieki intensīvi gatavojas grūtiem ziemošanas apstākļiem.
Ja 15.novembra rītā bija rīta sals, bet dienas laikā tas tā arī neizkusa, tas liecināja par noturīgu, pastāvīgu aukstumu ar izteiktu salu. Ja šajā rītā nebija īsti sniega, tad, iespējams, ka arī ziema gaidāma tāda pat – maz sniega, tomēr ar salu.
Latvieši rūpīgi sekoja, kā katra sezona iestājas un kādas pazīmes to pavada. Piemēram, ja ziema iestājas agri un ar lielu sniegu, tas tiek uzskatīts par labu ražas zīmi nākamajam gadam. Savukārt, ja ziema ir bez sniega, tas liecināja par iespējamiem sausuma periodiem pavasarī.
Latvieši daudz ticējumu saistīja ar vēju un lietu. Piemēram, ja rudenī ir stiprs vējš, tad bija sagaidāma vētraina ziema. Spēcīgs lietus laikā, kad ieplūst aukstāks gaiss, norāda uz laika maiņu.